Kad nu mūsu ikdiena Covid-19 vīrusa draudu dēļ publiskās vietās liek citam no cita distancēties, kad esam spiesti strādāt attālināti un kad visapkārt ir tik daudz negāciju, rodas vēlme vairāk domāt labu, atcerēties kaut ko skaistu un neaizmirstamu.
Saprotu, ka pašlaik sakarā ar Latvijā izsludināto ārkārtas situāciju katram ir par ko padomāt un paskatīties uz lietām no cita skatpunkta.
Nupat kaut kā klusi un nemanāmi bez pielaides valsts noslēpumam un līdz ar to arī bez ministra portfeļa palika ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV). Šīs pielaides, jāatgādina, izsniedz un atņem tāda iestāde kā Satversmes aizsardzības birojs (SAB), kas nekādus komentārus nesniedz un nevienam neko paskaidrot negrasās.
Vismaz līdz 14. aprīlim saistībā ar vīrusu ārkārtējā situācija Latvijā nu ir izsludināta oficiāli. Likuma «Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli» 4. pants nosaka, ka «ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus».
Latvijā tiek saražots vairāk gaļas nekā patērēts, pusotras reizes vairāk piena, trīsreiz vairāk graudu. Uzņēmums «Dobeles dzirnavnieks» saražo trīs līdz pat četras reizes vairāk makaronu, nekā mēs apēdam.
Nevienam vairs nav noslēpums, ka Covid-19 sakarā cilvēki masveidā dodas uz veikaliem, lai iepirktu krājumus. Šo-brīd tiek izķerti rīsi, griķi, makaroni, konservi, sāls, cukurs un pat tualetes papīrs. Cilvēki cenšas sagrābt to, kas varētu kļūt deficīts. Tomēr jau neskaitāmas reizes tiek teikts, ka Latvijā pārtikas krājumi veikalos ir daudz lielāki, nekā cilvēki spēj patērēt.
Koronavīruss ir pelnījis, lai mēs pret to izturētos ļoti nopietni. Taču cik nopietni? Nemanāma ir robeža starp saasinātu piesardzību un paniku, kas patiesībā rada šķēršļus slimības uzveikšanai.
Situācija ar koronavīrusu Covid-19 mainās nevis pa dienām, bet jau pa stundām. Arī Latvijā inficēto skaits ceturtdienas rītā bija jau otrajā desmitā. Kur dēsimies, būs jau vēl. Gan tāpēc, ka šodien pasaule atvērta, un pat šādā – ar pandēmijas statusu apstiprinātā – situācijā to ne visi mūsu līdzcilvēki izmanto, balstoties uz loģisko saprātu, gan tāpēc, ka vīrusi tomēr arvien kādu soli priekšā to apkarotājiem...
Nesen portālā draugiem.lv bija ieteikts sižets, kurā kāda reakcionāra Krievijas TV kanāla komentētājs kapsētas sludinātāja balsī vēstīja, ka drīzumā Baltijas valstīm – Lietuvai, Latvijai un Igaunijai – draudot izslēgšana no Eiropas Savienības, jo, raugi, Baltijā arvien vairāk pieaugot nacionālistiskās izpausmes, atzīmējot dažādas fašistiskās gadadienas, kamēr ekonomika esot vāja un vēl elpojot, pateicoties vienīgi ES subsīdijām.
Ir pienācis tas laiks, kad daba mostas, putniņi čivina un saulīte mūs lutina aizvien vairāk. Diena ir kļuvusi garāka, un vakaros satumst aizvien vēlāk. Tas priecē, jo ir laiks, lai izkustētos svaigā gaisā un dotos piedzīvojumos uz jaunām vietām.
Apkārt koronovīrusam Covid 19 saceltā panika, tajā skaitā politiskajā līmenī un plašsaziņas līdzekļos, rada pat lielākas negatīvās sekas nekā pati vīrusa izplatība. Ne mazāka problēma ir, ka vienota viedokļa par to, kā apkarot vīrusa izplatību pasaulē kopumā, acīm redzami nav, un šā iemesla dēļ cīņu ar Covid 19 tiek mēģināts pakārtot visdažādākajām politiskajām un ekonomiskajām interesēm.
Aizdomājos par pievienotās vērtības nodokli jeb PVN, kuru maksājam ikreiz, kad iegādājamies kādu produktu vai pakalpojumu. Tā aizstāvji uzskata, ka šis ir viens no taisnīgākajiem nodokļiem, kas veicina vienlīdzību, jo tas atkarīgs no patēriņa apjoma – jo vairāk pērc, jo vairāk maksā.
Paredzams, ka Saeima šodien turpinās skatīt 5. marta sēdē sākto Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma projektu otrajā lasījumā. Kopumā šim lasījumam par izmaiņām un papildinājumiem iesniegti 316 priekšlikumi.
Laika ritumu mēs neviens nevaram mainīt, tas ir tiesa. Tomēr mēs varam mainīt savas prioritātes. Kādam prioritāte ir nauda, kādam ģimene, kādam vēl kaut kas cits.
Pieļauju, ka dumpošanās Strenčos un citviet, tur nevēloties novadu reformas uzspiestu «laulību» ar Valku, glaimo Vidzemes metropoles iedzīvotāju pašapziņai. Taču vai galvenais dzinulis stāties zem Valmieras hipernovada karoga nesakņojas prastā pārliecībā, ka «šī slaucamgovs ir pienīgāka»?
Kopš pasaulē plosās Covid-19 vīruss, tautieši masveidā sākuši izpirkt ne tikai sejas maskas un dezinfekcijas līdzekļus, bet arī pārtikas produktus ar ilgstošu uzglabāšanas termiņu, kā arī griķus, kuru pārdošana dubultojusies, lai gan uztura speciālisti norādījuši, ka griķus nebūtu ieteicams pārāk ilgi glabāt – ne vairāk par pusotru gadu, jo pēc tam tie zaudē gan savu uzturvērtību, gan garšu.
Kamēr pie Latvijas politiskā apvāršņa atkal parādījies viens Laimes lācis, kurš paša veidotā topošā jaunā politiskā strāvojuma līdzpūtējiem pašu mājās un ekonomiskajā trimdā patlaban, spriežot pēc jūsmīgajiem komentāriem Facebook, šķiet vismaz otrais tūlīt aiz Jēzus Kristus un tāpēc ar visām no tā izrietošajām sekām, tikmēr saimnieciskā dzīve valstī rit pavisam nesteidzīgi.
Tas, ka pašlaik Latvijā, nesagaidot pavasara lauku darbus, daudzviet pa ceļiem jau sāk braukāt smagā lauksaimniecības tehnika, ir tikai likumsakarīgi, jo Saeimas deputātu darbakārtībā nonācis VARAM izstrādātā un valdības akceptētā administratīvi teritoriālās reformas projekta otrais lasījums, kas, kā zināms, paredz pašlaik esošo vietējo pašvaldību skaitu samazināt no 119 līdz 39. Tak runa jau nav par pliko matemātiku, bet gan par likteņiem, par mūsu nācijas vēsturiskajiem novadiem.
26. februārī Vidzemes Inovāciju nedēļā Vidzemes Augstskolā apmeklēju semināru «Digitalizācija: iespējas un izaicinājumi». Bija diskusijas par digitalizāciju izglītībā un uzņēmējdarbībā, bet ne par to rakstīšu.
Nesen Briselē bez rezultātiem noslēdzās mēģinājums vienoties par Eiropas Savienības (ES) budžetu nākamajam budžeta ciklam (2021.-2027. g.). Lielbritānijas izstāšanās no ES dēļ budžets solās būt plānāks, un ES valstis ir sadalījušās divās grupās, no kurām viena, tā dēvētie kohēzijas draugi jeb ES dotāciju saņēmēji (pie šīs grupas pieder arī Latvija), cenšas panākt, lai ES dotācijas paliktu vismaz iepriekšējā līmenī.