Viedokļi

Šodien valdība spriež par ārkārtas situācijas ieviešanu. Ar šo lēmumu ir gluži kā ar ASV prezidenta vēlēšanām – gaidītais rezultāts, kas visiem šķita neizbēgams, kļūst piņķerīgs un neprognozējams.

Es esmu absolūti pārliecināts, ka šīs izmaiņas, kas šobrīd ir parlamentā uz galda un kas skar minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un faktiski mikrouzņēmuma nodokļa likvidēšanu, novedīs nevis pie iznākšanas no ēnas, bet  tieši palielinās ēnu ekonomiku!

Krišjāņa Kariņa valdībā nav reformu ministra, taču neoficiāli šo niku pārliecinoši pagaidām notur satiksmes ministrs Tālis Linkaits. Viņa vadītajā nozarē joprojām liela jautrība valda dažādos acīmredzami neprofesionāli veiktos iepirkumu konkursos, taču tas ministrijas piedāvāto reformu apjomu nemazina un nebremzē. Kā tajā pasakā atskaņās par nebēdņiem Maksu un Moricu – knapi sastrādāts kārtējais (ne)darbs, bet prāts jau nesas uz nākamo!

Vēl vasarā priecājāmies un pat lepojāmies ar Covid-19 izplatības pieticīgajiem rādītājiem mūsu valstī. Tas, ka drošības ziņā tikām ierindoti tūlīt aiz Vatikāna, daudzos pat pastiprināja pārliecību, ka Māras zeme un tās pavalstnieki ir vairāk vai mazāk izredzēta un augstāko spēku pasargāta vieta.

Nākamajā nedēļā, 12. un 13. novembrī, Rīgā, pamatā gan tiešsaistē, ir gaidāms kārtējais starptautiskais drošības un politikas forums Rīgas konference 2020. Minēto pasākumu organizē Latvijas Transatlantiskā organizācija sadarbībā ar Ārlietu un Aizsardzības ministrijām, un attiecīgi arī konferences ievirze ir viennozīmīgi skaidra.

«Kāpēc jūs neko nerakstāt par nākamajā gadā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām – kā mēs turpmāk dzīvosim?» tādu jautājumu pagājušajā piektdienā uzdeva kāds Liesmas lasītājs no Naukšēniem. Mierināju viņu, ka reformas sakarā nav lielas skaidrības, kā tā izpaudīsies dzīvē, un ka visā drīzumā partijas sāks par sevi atgādināt.

Tagad modīgi publiskās politiķu runās izmantot terminus no visurienes, izņēmums nav arī vektors, par kuru savulaik mācījos augstākajā matemātikā. Manā izpratnē tas joprojām ir kaut kāds kopīgs virziens darba dienas ieskaņai, nu, piemēram, tāds, ko man, pavisam neitrālam televizora vērotājam, iedod tur redzētais un dzirdētais.

It kā pavisam parasta biznesa ziņa: kārtējā uzņēmumā ir nomainījušies kārtējie saimnieki. Taču kāpēc man tas raisa satraukumu un aizdomas: kas aiz visa tā slēpjas? Galu galā, tā ir «VALMIERAS stikla šķiedra»...

Pieņemu, ka Covid-19 esamību un nopietnību pašlaik apšauba tikai retais. Arī Latviju skāris saslimstības otrais vilnis, no kura tā cerējām izvairīties. Saslimušo, slimnīcās ievietoto un mirušo skaits būtiski pārsniedz pavasara ārkārtas situācijas laika rādītājus. Turklāt neizskatās, ka stāvoklis būtiski uzlabotos. Pilnīgi loģiski, ka sabiedrībā palielinās satraukums, neziņa, bailes.

«1. Šoferim taisnība. 2. Šoferim vienmēr taisnība. 3. Maz ticamos gadījumos, kad taisnība it kā ir pasažierim, automātiski stājas spēkā 1. un 2. punkts. Laimīgu ceļu!»

Latvijas politiķu vēlme panākt, lai jau pēc sešiem mēnešiem gaidāmā pasaules čempionāta hokejā tās spēles, kas paredzētas Baltkrievijā, no tās tiktu pārceltas uz «kādu citu valsti», var novest pat pie tā, ka arī Latvijas līdzjutēji paliek bez mājas čempionāta.

Mēdz teikt, ka slīcējs gatavs ķerties pie pēdējā salmiņa. To varētu attiecināt uz valdības pēdējā laika lēmumiem valkāt sejas maskas visās sabiedriskās vietās, tostarp sabiedriskajā transportā, kur kādreiz pietika ar augstāk uzvilktu šalli, par šī noteikuma pārkāpšanu draudot ar naudas sodu no 10 līdz 50 eiro.

Kad nu jau senajās 2002. gada Saeimas vēlēšanās Latvijas Zaļā partija un Zemnieku savienība veidoja kopīgu ZZS sarakstu, politisko norišu vērtētāji šaubījās, vai kas labs no tā var sanākt. Vispirms jau tādēļ, ka šo partiju programmās ir būtiski atšķirīgas nostādnes par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, videi draudzīgu saimniekošanu un attieksmē pret sau­dzējamiem, Latvijā vēl esošiem dabas retumiem.

Vecāki nereti grib novilcināt brīdi, kad bērnam tiek nopirkts pirmais viedtālrunis, tomēr, ja lielākajai daļai klasē tāds jau ir, var parādīties dažādi riski. Saprotams, ka 1. klasē, kad bērnu uz skolu vēl pavada un mājās no skolas atved kāds no pieaugušajiem un ir tik daudz jauna, kas jāapgūst saistībā ar skolas gaitu uzsākšanu, nevarētu teikt, ka viedtālrunis noteikti bērnam būtu vajadzīgs, tomēr daudzi vecāki savam pirmklasniekam pasniedz šo dāvanu.

Dzīvnieka ienākšana ģimenē ir atbildīgs lēmums, nav nozīmes, vai tas ir suns, kaķis vai kāmītis. Kad ir doma par to, ka gribas kādu dzīvnieciņu, ir jāapsver vairāki jautājumi, kas saistās ar to, ko mājdzīvnieks darīs tajā laikā, kad neesat mājās, arī jāapdomā, cik bieži tiek ceļots, un vai ir kāds, kas prombūtnes laikā varēs nodrošināt mājdzīvnieka aprūpi.

Vai Eiropas Savienība vajadzības gadījumā tiešām spētu adaptēt Baltkrieviju – tās sabiedrību, ekonomiku – mūsdienu demokrātijā un tirgus ekonomikā? Vai šī valsts un tauta pašas spētu un vispār gribētu veikt dramatisku lēcienu no sev ierastās politiskās un saimnieciskās sistēmas uz kategoriski pretēju?

Sejas maska daudzviet vairs nav opcija, bet obligāta prasība, tomēr kāpēc aizmirstam par sevis pasargāšanu uz ceļa, piestiprinot nieka atstarotāju?

Laiku pa laikam publiskajā telpā iepazīstamies ar dažādiem Latvijā sasniegtiem rekordiem. Pie tam interesanti, ka ar šīs savdabīgās statistikas vākšanu, apkopošanu un klasificēšanu valstī nodarbojas iestādes, kurām tāpat jau bez šīm izpriecām darbu, kā mēdz teikt, līdz acīm, sekojot līdzi legālajai uzņēmējdarbībai, kas dod īsto pienesumu valsts budžetā nodokļu veidā.

Kādu rītu, nākot uz darbu, biju aculieciniece strīdam starp sētnieci (viņa man neatklāja savu īsto vārdu, bet teica, lai rakstu, ka viņas vārds ir Aija) un kādu sievieti. Sapratu, ka Aija darījusi savu darbu – slaucījusi ietvi un neesot pamanījusi, ka aiz viņas nāk šī sieviete. 

Ap Satversmes tiesas (ST) tiesneša amatu, kas kļuvis vakants pēc līdzšinējās ST priekšsēdētājas Inetas Ziemeles kļūšanas par Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi, gluži negaidīti izvērsušās kaismīgas politiskās batālijas.